Sarunā ar Latvijas labāko biatlonisti un olimpieti Baibu Bendiku, mēs uzzinājām dažādas lietas par viņas ikdienu, sportu un brīvajiem brīžiem. Lai uzzinātu vairāk, lasi tālāk rakstā!
Pastāsti kā sākās Tavs ceļš biatlona pasaulē
Uz mazajām slēpītēm es stāvu jau no 4 gadu vecuma un ziemu esmu baudījusi „pa īstam” jau no agras bērnības. Mans tētis skolas laikā bija izmēģinājis biatlonu pie trenera Jura Stīpnieka, kurš pēc vairākiem gadiem apzvanīja savus bijušos audzēkņus un aicināja viņu bērnus pievienoties sporta skolas biatlona grupai. Tā arī sākās šis ceļš biatlona pasaulē. Sākumā kopā ar brāli sākām braukāt uz treniņiem, laikā, kad man jau bija apmēram 9 gadi.
Kas tieši ir tas, kas šobrīd visvairāk vilina profesionālajā sportā?
Tās pavisam noteikti ir vēl nesasniegtās virsotnes un emocijas, ko sniedz profesionālais sports kopumā. Es ticu, ka es vēl neesmu sasniegusi savu maksimumu gan fiziskā, gan mentālā ziņā. Mans mērķis ir uzkārt sev kaklā kādu „lielāku” medaļu un parādīt pasaulei, ko vairāk, kā līdz šim esmu sasniegusi.
Ko Tev vislabāk patīk darīt vasarā?
Doties kalnu pārgājienos. Tas pavisam noteikti ir mans mīļākais treniņš vasaras periodā, jo kalnu ainavas mani ļoti pozitīvi uzlādē. Kā arī es pavisam noteikti esmu cilvēks, kas izbauda dabu vairāk kā pilsētas.
Vai Tev ir kāda īpaša nodarbe, ko dari esot ārzemēs atpūtas mirkļos?
Treniņu procesā brīvā laika ir ļoti maz, tāpēc pārsvarā sanāk tikai gulēt, ēst un trenēties. Reizēm paskatos kādu seriālu vai filmu, bet pārsvarā laiks paiet bez īpašām aktivitātēm. Brīvdienās parasti braucam iepirkties un pastaigāt pa tuvāko pilsētiņu, kas arī mazliet vairāk novirza un ļauj atslēgties no domām par sportu.
Vai Tev ir kāds hobijs ārpus sporta?
Līdz šim vēl neesmu atradusi sevī ne muzikālu, ne māksliniecisku talantu, kas man ļautu īstenot un attīstīt varbūt kādu hobiju papildus sportam. Tāpēc es gribētu teikt, ka tāda īsta hobija man šobrīd nav. Man patīk veidot un montēt dažādus video no treniņnometnēm, kur var redzēt gan manu treniņu noslogojumu, uzdevumu un tajā pat laikā ļaut cilvēkiem apskatīt skaisto dabu, kur līdz šim esmu nonākusi, pateicoties sportam. Protams, to es arī vairāk par „amatiera” līmeni nevarētu nosaukt, jo pārāk daudz laika, lai to izkoptu man arī nav bijis. Daru to savam priekam brīvajos brīžos.
Vai Tu varētu sevi iedomāties kādā citā sporta veidā? Ja jā, tad kurš tas varētu būt un kāpēc?
Bērnībā esmu izmēģinājusi gan orientēšanās sportu, gan florbolu. Taču tieši biatlons bija tas, kas „uzrunāja” visvairāk jau no bērnības. Tāpēc teikšu nē, ka laikam tomēr nespēju sevi iztēloties kādā citā sporta veidā. Man ir sajūta, ka esmu īstajā vietā.
Kas, tavuprāt, bija galvenā īpašība, kura Tev ir palīdzējusi nonākt līdz pasaules top biatlona līmenim?
Es domāju, ka lielu lomu šajā ceļā spēlēja manas lielās darba spējas, treniņdarba analizēšana un augsta atbildības sajūta pret treniņiem un visu, ko daru. Jau kopš bērnības apzinīgi, bez uzraudzības, neskatoties uz laika apstākļiem, vienmēr spēju izpildīt uzdotos uzdevumus. Man šķiet, ka tā ir daļa no kopējā sporta, ka apzinies jau sākumā, ka viss ko dari ir tikai tava paša attīstībai.
Kura ir Tava mīļākā trase? Kāpēc?
Šogad vēlreiz pārliecinājos, ka tā ir Kenmoras trase Kanādā. Runājot plašāk, man patīk visas trases, kuras ir kalnu ieskautas. Taču tur, Kanādā priekš manis ir vēl sava īpašā aura. Tur es pirmo reizi savā karjerā iekļuvu puķu ceremonijā, un izcīniju 5.vietu Pasaules kausā, kas arī varētu būt galvenais iemesls šajai sajūtai.
Vai Tev ir bijusi sajūta, ka vēlies izbeigt savu profesionālo karjeru biatlonā? Kāpēc?
Vairākus gadus atpakaļ, pavasarī bija neskaidrības ar finansējumu, kas arī radīja neskaidrības par karjeras turpināšanu. Bet, ja runājam par manām iekšējām sajūtām un izvēlēm, tad pavisam noteikti varu teikt, ka līdz šim sportiskais azarts man vēl nekad nav pazudis.
Kādi ir Tavi galvenie motivācijas avoti ikdienā?
Strādāt tā, lai trasē varētu parādīt savu maksimumu un sacensības izbaudīt kā svētkus, kuriem tu esi neatlaidīgi gatavojies, un beigu beigās finišā izbaudīt labi padarītā darba sajūtu.
Varbūt, Tev ir kāds sacensību talismans? Vai tam ir kāda īpaša nozīme?
Man līdzi braukā 2 murkšķi, kuri ir uz vietas arī sacensību dienās un ir atbildīgi par sadraudzēšanos ar „vietējiem talismaniem”. Man ļoti patīk dzīvnieki, tāpēc tā ir sava veida pozitīvisma deva, ko ienest ikdienā, jo viņi patiešām ir „iedzīvojušies” komandā. Lai arī cik tas neierasti varētu likties, ka pieaudzis cilvēks vedā līdzi murkšķu mantiņas, tā ir daļa no manis un mana ceļa.
Kad Tu atpūties? Un kas ir pats svarīgākais šajā procesā?
Tās vidēji ir aptuveni 2 nedēļas aprīlī, atkarībā no kopējā sezonas plānojuma. Tā pa īstam atpūtu pirmo reizi izbaudīju pagājušajā pavasarī, kad uzreiz pēc Latvijas čempionāta aizlidoju uz Ēģipti. Taču arī tad, ir svarīgi neizlaist treniņus pavisam, lai pēc tam atsākot nopietnu treniņdarbu kondīcija nebūtu nolaista pārāk zemu.
Baibas Bendikas mājaslapa apskatāma šeit: www.baibabendika.com
* Rakstu sagatavojis un publicējis SIA MySport. Rakstu pārkopēt un pārpublicēt, bez SIA MySport administrācijas atļaujas, ir stingri aizliegts.
