31.08.2012 Chamonix, Francija. Plkst. 7:00 pēc vietējā laika. Sēžamies autobusā, lai dotos uz startu Itālijas pilsētiņā Champex. Laukā spīd saulīte, +6C. Visiem neliels uztraukums un neziņa. 9:40 dalībnieki ieņem starta koridorus.

Starts 10:00, arī man, ar 6532.NR un arī lietus sāk līt. Franciski tiek skaitītas pēdējās desmit sekundes un – AIZIET!

Emocionāli aizkustinošs mirklis, kad visi ar lielu kopības sajūtu atstāj šaurās Champex ieliņas. Visus pavada skaļas līdzjutēju ovācijas un skan tradicionālā, svinīgā Mont-blanc dziesma.

Laika apstākļi mainīgi – te līst, te pēc brīža jau spīd saule. Nepārtraukta pārģērbšanās. Pirmā virsotne tiek pārvarēta ar patīkamām emocijām, starta posms paiet piesardzīgi, taupot spēkus. Pirmie 30 km paskrien nemanot, sarunās un skatoties apkārtējā kalnu ainavā.

Laika apstākļi kalnos sāk kļūt nelabvēlīgi – nokrišņi, mitrs gaiss, dubļi, akmeņi, slidena augsne,šauras taciņas, bet spēku joprojām dod kopības sajūta un cilvēku attieksme, kas pauž laipnību, atbalstu un uzmundrinājumu.

Dodamies kalna virsotnē 2700 m – parādās pirmais sniegs, kas vijās ar brāzmainu vēju. Kļūst auksts, izmirkušais apģērbs sāk piesalt, kļūst grūti noturēt nūjas – pirksti sastinguši tā,ka jāsilda padusēs. Skrienot lejā no virsotnes, aizvien straujāk jūtams, kā gais temperatūra pieaug ar katru metru.

Esam 54. kilometrā, aiz muguras lielākā daļa distances. Kontrolpunktā tiek apēsta buljona zupa un tik ļoti vērtīgā Coca Cola, kurai šī skrējiena laikā ir neatsverama vērtība. Redzot, ka laika apstākļi aizvien pasliktinās, tiek pieņemts lēmums pārvilkt sausas drēbes. Pateicoties skrējiena kompanjona Gvido sievai, tieku pie sausas, siltas jakas un lietusmēteļa, kas aizgaiņā šaubas par turpmākās distances pieveikšanu.

Dodamies nākamajā kalnā, kurā nonākam omulīgā lauku kūtī. Dalībnieki dara visu iespējamo, lai atgrieztu siltumu – tin foliju ap pirkstiem, velk zeķes rokās. Apkārt reāla ziema, un sajūtas kā Ziemassvētkos, jo visapkārt bezvējš un krīt lielas sniega pārslas.

Beidzot – 90. kilometrs! Nāk apziņa, ka tikšu līdz galam, taču vēl jāpieveic 10 kilometri, kuri izrādās garāki un grūtāki kā 90 kilometri pirms tam. Muskuļos spēks vēl jūtams, bet negulētās nakts nogurums liek par sevi manīt. Ir palicis pavisam nedaudz, taču katrs kilometrs šķiet kā mūžība.

Atkal tuvojoties Champex , pēc pāris kritieniem esmu novārtījies pavisam netīrs un nolemju sakopties, lai finišā ieskrietu godam. Pēdējais kilometrs paiet emocionāli, īpaši redzot, kā līdzjutēji atbalsta katru skrējēju, kas tuvojās finiša taisnei.

Pēc 23h. un 32 min. ieskrienot finiša taisnē, saprotu, ka esmu IEKAROJIS MONBLĀNU UN UZVEICIS SEVI!!!